Nepieciešamība apmeklēt Biržus radās pēc tam, kad igauņu LuxExpress atvēra divus neparastus maršrutus: Tallina-Rīga-Birži un Birži-Daugavpils, kuros biļete posmam no Rīgas līdz Biržiem nopērkama par 2 eiro. Izbraukšana no Rīgas autoostas plkst. 12:30, atceļš no Biržiem – 19:30. Pie lietuviešiem sanāk pavadīt pilnas piecas stundas, kas ir vairāk kā pietiekami mazpilsētas apskatei.

Rīgas autoosta

Minēto iestādi izmantojis nebiju vismaz gadus 10, bet ceļojis no tās vēl daudz ilgāk. Tādēļ varu novērtēt mainīgās lietas – elektroniskos tablo un izremontētas otrā stāva tualetes (kuras tādas pašas vien ir, tikai ar eiroremontu). Un arī nemainīgās lietas – bagāžas glabātavu, pirmā stāva tualetes un biļešu kases, kuras pats neizmantoju, jo lētās biļetes jāpērk internetā.

Autobuss

Īsts, moderns tālsatiksmes LuxExpress Irizar i8, kāds kursē arī uz Tallinu. Katram braucējam savs izklaides centrs ar pāris filmām, spēlītēm un internetu, kafija un tualete bez maksas. Lai gan tik īsā braucienā – mazāk kā pusotra stunda – bez tā var iztikt.

Biržu autoosta

Autoosta – nojume, būda ar maksas tualeti un tanti, un uzgaidāmā telpa ar biļešu kasi. Un divi aktīvi jaunieši, kas piedāvā Biržu tūri par 3 eiro. Laiki pieskaņoti Rīgas autobusam.

Tālāk dodos garām tirgum uz tiltu pāri ezeram, lai apskatītu Astravas muižu ar pili, kuru būvējuši Tiškeviči, kad 1811. gadā nopirka Biržus no Radzviliešiem, kuriem lietas negāja īpaši labi.

Ezers un tilts

Starp citu, pats Širvēnu ezers nav nekāds īsts ezers, bet gan mākslīgi uzpludināts dīķis cietokšņa aizsardzībai.

Līdz pašam tiltam izbūvēts jauns velogājēju celiņš, bet pats tilts diemžēl remontā un pāri ezeram netiek. Tāds pamatīgs aplauziens. Dodos atpakaļ cauri privātmāju rajonam ar suņiem, garām seniem industriāliem objektiem un antīko auto klubam (autoostā redzētais PAZ autobuss nav no šejienes).

Ezera promenāde

Gar ezeru izbūvēta gluži svaiga promenāde ar soliņiem un velosipēdu statīviem. Pie krasta niedrēs dzīvojas mežapīles un lauči ar jauniešiem. Tālāk – vēja burātājiem pasākums, kurš nonācis līdz apbalvošanas ceremonijai ar kausu dalīšanu.

Centrs

Vēl tālāk strūklaka, un tad jau izeja uz pilsētu. Tad neliels gājiens pa galveno ielu uz nomali, “Vytautas” minerālūdens un “dadu” melnais saldējums vietējā IKI, un piecstāvenes, kuras visas pēc kārtas tiek siltinātas un renovētas.

Nomale

Tālāk netīšam ieklīstu puspamestā rūpnīcas teritorijā ar izdemolētiem graustiem. Vienā mājā gan notiek ražošana, par ko liecina dīvainas skaņas no atvērtiem logiem, bet nekas cits neliecina nodarbošanās veidu. Domāju, vai nedabūšu suni pakaļā, bet nē – izejas vārti ir pastāvīgi atvērtā stāvoklī, un, kā ienācu caur salauztu žogu, tā izgāju caur salauztiem vārtiem.

Pusdienas

Esmu apgājis apkārt Aglonas upei un nokļuvis centrālajā daļā. Ir laiks pusdienām Troļļu picā, kuru ievēroju, iebraucot pilsētā. Vecākā cepēja ir spējīga sarunāties krieviski, un tā pasūtu firmas picu – Troļļu – mazāko no variantiem, ar kuru, kā vēlāk atklājas, pietiktu vismaz diviem ēdājiem. Kamēr gaidu ēdienu un klausos lietuviešu mūziku, tikmēr atnāk darbinieks, kurš ar slapju lupatu un kodīgi aromātisku mazgājamo līdzekli noslauka galdu. Darbinieks, laikam, ir pats galvenais, kurš ir arī pasūtījumu pieņēmējs – skaļi runātājs pa telefonu un picu izvadātājs, kuram uz motora pārsega uzlīmētas suši bildes.

Pēc samērīgi neilgas gaidīšanas tieku pie troļļu firmas picas – tai pa virsu plānas mīklas kārtiņa (lai troļļi neizmūk?) Pica garda, un daudz. Kārtīgi saēdos un dodos tālāk, uz staciju.

Šaursliežu stacija

Iebraucot no Rīgas, dzelzceļa lokomotīve ir objekts, ko nevar nepamanīt. Tā tur stāv, iesprūdusi pēc šaursliežu dzelzceļa slēgšanas. Ar aiznaglotiem logiem. Apkārtne tīra, sakopta, zāle nopļauta. Ejot tālāk pa sliedēm, atrodu Biržu stacijas ēku. Nevar saprast vai pamesta, vai apdzīvota, bet skaidrs, ka savu funkciju sen vairs nepilda. Dzelzceļa godība aizgājusi – uz sliedēm ganās kazas.

Pa citu ceļu apeju apkārt Aglonas upītei pretējā virzienā, un atkal nonāku daudzstāveņu rajonā. Un pa kārtējo taisno ielu atpakaļ centrā.

Vakars

Galvenajā laukumā, pretim katoļu baznīcai, ievēroju dažus sava reisa pasažierus, kuri, tāpat kā es, noguruši no pilsētas gaida autobusu atpakaļceļam.

Bet vēl ir laiks apiet apkārt senajai Radzviliešu pilij, kurā izvietots muzejs. Tā apskati atkal atstāju citai reizei, jo ir jau pavēls, un muzejs slēgts. Vēl pastaigāju pa nocietinājumiem, tad pa promenādi līdz autoostai.

Atpakaļceļš

Pulkstens rāda pāri septiņiem vakarā, un autoostā salasījušies visi tie paši cilvēki, kuri izkāpa no autobusa reizē ar mani – kādi 10-12 cilvēki.

Neilgi pirms 19:30 ierodas tas pats autobuss ar to pašu šoferi Gvido, un sākas iekāpšanas haoss. Tā LuxExpress dažādu birokrātisku iemeslu dēļ izpilda divus reisus: Daugavpils-Birži un Birži-Rīga, tad arī biļetes katram reisam ir savas. Ar saviem, pilnīgi atšķirīgiem, vietu numuriem, un Biržu pieturā visiem vajadzētu celties kājās un pārsēsties jaunajās vietās, ko neviens, protams, nedara. Tādēļ katram Biržu braucējam viņa vietā pretim jau sēž daugavpilietis, kurš negrasās nekur pārsēsties. Protams, krēslu pietiek visiem, un katrs atrod vietu atpakaļceļam.

Rezultāts

• Brauciens ar autobusu
• Pa Biržiem ar kājām nostaigāti vismaz 13 km
• Troļļu pica
• Divi suņi, kas izrādīja interesi par mani
• Divas kazas, kas neizrādīja interesi
• Neviens kaķis, kas nāktu draudzēties
• Trīs lauči, kas interesējās, bet baidījās